Mēs dzīvojam kopā divdesmit astoņus gadus, bet tu nevari man pateikt savas kartes PIN kodu. “Normālas sievas visu zina”. Vīramāte atvēra man acis uz vīra noslēpumainību
— Pin kods ir personīga lieta. Svešiem to nedod, — Māris sēja kurpju auklas, pat nepaskatīdamies uz manu pusi. Priekšnamā oda pēc viņa odekolona — asa, “direktora cienīga”, kā viņš pats mēdza jokot. Es atspiedos pret stenderi. Pēcgarša palika milzīga.
— Māri, es taču neprasu piekļuvi kontiem, — es centos runāt mierīgi. — Man vienkārši katram gadījumam. Mazums kas? Tu esi aizņemts, bet steidzami kaut kas jāapmaksā. Vai kurjers atbraucis, bet tu nedzirdi. Mēs dzīvojam kopā divdesmit astoņus gadus. Bet sajūta tāda, it kā es būtu spiedze, no kuras jāslēpj šifri.
Viņš izslējās. Sakārtoja jakas apkakli. Paskatījās uz mani noguruši, kā skolotājs uz pirmklasnieci.
— Drošība paliek drošība. Tagad ir tādi laiki, krāpnieku pilns. Jo mazāk cilvēku zina, jo drošāk.
— Es esmu “cilvēki”? — es klusu pajautāju.
— Tu esi sieviete. Bet sievietes mēdz būt pļāpīgas. Viss, es skrienu.
“Normālas sievas visu zina”. Vīramāte atvēra man acis uz vīra noslēpumainību
Noklikšķēja slēdzene. Es paliku klusumā. Apraidījos apkārt. Paklājiņš, spogulis, apavu plaukts — viss pirkts kopā, par kopējiem līdzekļiem. Bet uzticēšanās šajā “kopējā paketē” acīmredzot neietilpa. Es toreiz vēl nezināju, ka līdz vakaram šis mazais uznāciens uzpūtīsies par īstu dambi. Un pārsprāgs tā, ka maz neliksies.
“Katram savi noslēpumi”. Darbā diena vilkās bezgalīgi gari. Pelēcība aiz loga, puņķaini pacienti. Pusdienlaikā mēs ar meitenēm iesēdāmies palīgtelpā ar tēju. Es nemaz nedomāju sūdzēties, izpļāpājos pati no sevis.
— Meitenes, vai jūs zināt vīru pin kodus?
— Protams, — noteica Baiba, mūsu vecākā administratore, neatraujoties no sviestmaizes. — Mums vispār viss pie ledusskapja ar magnētu piesprausts. Kam mēs esam vajadzīgi? Tur tās naudas — no avansa līdz kredītam.
— Bet es nezinu, — ieteicās Zane, mūsu jaunā darbiniece. — Un viņš nezina manu. Tā ir personīgā telpa. Kāpēc? Katram savas iegribas.
— Personīgā telpa ir tad, kad tu esi ieslēgusies tualetē, bērniņ, — piebilda Baiba.
— Bet, kad ir hipotēka un divi bērnudārznieki, kādi tur noslēpumi? Ja vīrietis slēpj paroli, tātad viņam ir tēriņi, kurus sievai labāk neredzēt.
Šī frāze man aizķērās kā dadzis
“Tēriņi, kurus sievai labāk neredzēt.” Visu dienu es galvā pārcilāju pēdējos mēnešus. Māris nekavējās, mājās nāca laikus. Bet telefons… Viņš taču tiešām to vienmēr tur ar ekrānu uz leju. Agrāk es domāju — ieradums. Bet tagad šis ieradums šķita kā ķieģelītis sienā, ko viņš būvēja. Ziniet to stāvokli? Kad viena nejauša doma aizķer nākamo, un līdz vakaram tu jau esi gatava iesniegt dokumentus, lai gan nekas vēl nav noticis. Līdz pulksten pieciem es sevi biju tā uzvilkusi, ka mans uzticamais Māris manās acīs bija kļuvis gandrīz vai par pagrīdes miljonāru ar dubultu dzīvi.
Vīramātes zvans
Uz mājām es negāju — lidoju. Jāgatavo vakariņas, jāgludina krekli. Vakara maiņa, kā jau visiem. Kamēr uz pannas cepās vista, piezvanīja Ausma. Vīramāte parasti zvana tikai darīšanās, bet te pēkšņi pavilka uz filozofēšanu. Vispirms par cenām. Un tad es ņēmu un izpļāpājos. Garāmejot, bez vārdiem. Sak, Māris tāds noslēpumains kļuvis, karti slēpj. Domāju, viņa metīsies dēlu aizstāvēt. Teiks: “Pareizi ir, naudai patīk, ka to skaita.” Bet viņa pateica ko tādu, ka man gandrīz lāpstiņa izkrita no rokām.
— Inese, — balss klausulē kļuva klusa, glaimojoša. — Tu skaties uz abām pusēm. Tavs vīratēvs tāpat sāka deviņdesmitajos. “Manas darīšanas, nejaucies, sieviešu daļa — virtuve.” Bet pēc tam atklājās, ka viņš pusgadu garāžu īrēja. Krāva tur rezerves daļas, ko no rūpnīcas stiepa. Un pēc tam arī brūti ieviesa.
— Nu, kāda brūte, Ausmas tante, Mārim ir piecdesmit pieci. — es nervozi pamaisīju vistu.
— Velns pasi neprasa. Ja vīrietis liek paroles no sievas — viņš gatavo rezerves izeju. Tas ir likums, mīļā. Un ģimene viņam vairs nav aizmugure. Viņš gatavojas autonomijai.
Man iekšā viss sastinga. Ne jau “brūtes” dēļ, tam es neticēju. Bet formulējuma dēļ. “Ģimene viņam nav aizmugure.” Lūk, kas mani no rīta aizķēra. Ne jau atteikums skaitļos. Bet šis skaidrais dalījums: ir ES, ir MANA drošība, un esi tu — ārējs faktors. Traucēklis. Priekšnamā noklabēja durvis. Es nedzirdēju, kā ienāca Māris. Telefons gulēja uz galda, skaļrunis bija ieslēgts — rokas taču miltos.
— …Tā ka tu, Inese, ausis neizkar, — Ausma klāstīja pa visu virtuvi. — Pieprasi piekļuvi. Ja iespītēsies — zini, purniņš spalvās. Normālam vīrietim no sievas nav ko slēpt, ja vien viņš nav nodomājis…
Es iebakstīju ar pirkstu ekrānā, pārtraucot sarunu. Sirds dauzījās. Māris stāvēja durvīs. Vēl jakā, seja pelēka pēc maiņas. Bet acīs — tā pati izteiksme. It kā viņš būtu iekāpis kaut kādā lipīgā masā.
— “Purniņš spalvās”? — viņš klusu pajautāja. — Ar mammu man kauliņus pārmazgājat? Apspriede jums?
— Māri, tu ne tā saprati, viņa pati… — es sāku slaucīt rokas dvielī, bet viņš pacēla plaukstu. “Stop” žests.
— Es visu sapratu, Inese. Domāju, ka tev vienkārši ziņkāre. Bet tu revīziju gatavo.
Pagriezās un aizgāja uz istabu. Es dzirdēju, kā atslēgas nošķindēja pret nakts skapīti. Skaņa bija galīga. Kā punkts. Vista sāka piedegt, pa virtuvi izplatījās kodīgi dūmi, bet es stāvēju kā miets. Bija sajūta, ka es tikko pati esmu salauzusi kaut ko svarīgu. To, kas turējās divdesmit astoņus gadus nevis uz parolēm, bet uz godavārda. Un tad es izdarīju to, ko pati no sevis negaidīju.
Izslēdzu plīti. Izņēmu no maka savu algas karti. Paņēmu papīra lapu un marķieri. Rokas nedaudz trīcēja, bet galvā kļuva skaidrs. Grib spēlēt “tavs-mans”? Labi. Spēlēsim. Tikai tagad gājiens ir mans.
Četri cipari uz galda
Es noliku savu karti virtuves galda vidū. Blakus — baltu aploksni. Uz tās lieliem burtiem, marķierim izspiežoties papīram cauri, uzrakstīju: “Mani cipari”. Iekšā nebija pin koda. Tur bija zīmīte: “Es neprasu tavas paroles. Es gribu saprast: vai mēs esam komanda vai katrs pats par sevi?” Tas bija žests. Varbūt muļķīgs. Varbūt sievišķīgs. Bet man vajadzēja pārraut šo viņa bruņu.
Likt ieraudzīt manī nevis “pļāpīgu sievieti”, bet sievu. Cilvēku, ar kuru viņš dala dzīvi, nevis tikai īres maksu. Māris atgriezās pārģērbies savās vecajās treniņbiksēs. Klusējot ielēja ūdeni. Demonstratīvi neskatījās uz manu pusi. Bet skatiens tik un tā atdūrās pret karti un aploksni. Viņš sastinga. Glāze apstājās pie mutes.
— Kas tas ir? — viņš pamāja uz galdu.
— Mans kods, — es sameloju, skatoties viņam acīs. — Lieto. Man nav ko slēpt. Es tev uzticos.
Māris lēnām nolika glāzi. Paskatījās uz aploksni, tad uz mani. Uz sekundi man likās — viņš apjuka. Bet tajā pašā brīdī ieslēdzās ierastais vīrieša spīts. Tas pats, ar kuru viņš strīdas ar navigatoru, kad mēs braucam ne tur.
— Inese, beidz. Kaut kāds bērnudārzs. “Ņem manu lāpstiņu, iedod man savu mašīnīti.”
Viņš nepaņēma aploksni. Pat ar pirkstu nepieskārās. Tā vietā viņš iebāza roku kabatā pēc telefona. Es redzēju, kā viņa īkšķi zib pa ekrānu. Daži pieskārieni. Asi, pārliecināti.
— Re, — viņš pagrieza ekrānu pret mani.
Bankas lietotne. Limitu iestatīšana. Viņš neatvēra man piekļuvi. Viņš tieši tagad, manā klātbūtnē, uzlika aizliegumu jebkādiem pārskaitījumiem bez SMS. Un atzīmi — “paziņojumi tikai uz šo numuru”.
— Lai tu par krāpniekiem neuztrauktos, — viņš mierīgi pateica, noliekot telefonu. — Es visu nobloķēju. Bez manas ziņas ne centa neaizies. Tagad esi mierīga? Pilnīga drošība.
Es skatījos uz viņu un nepazinu. Divdesmit astoņi gadi kopā. Tapetes līmējām, kapeikas deviņdesmitajos skaitījām, dēlu izaudzinājām. Es zinu, kā viņš krāc, kā baidās no augstuma, cik smieklīgi šķauda. Bet tagad manā priekšā stāvēja svešs vecis. Cilvēks, kurš manu soli pretī uztvēra kā pretējo. Un aiztaisīja lūkas.
— Mierīga, — mana balss bija sausa un lūstoša. — Ļoti.
Es savācu no galda karti un aploksni. Saburzīju papīru un iemetu spainī. “Mēs neesam komanda. Mēs esam vienkārši kaimiņi, kuri dzīvo zem viena jumta.” Vakariņojām klusējot. Tikai dakšiņas šķindēja pret šķīvjiem un ledusskapis dūca. Un šī dūkoņa man šķita tumša. Apgūlāmies gulēt. Māris ierasti pagriezās pret sienu. Pēc piecām minūtēm sāka elpot vienmērīgi, mierīgi. Gulēja ar padarīta darba sajūtu. Viņš bija aizstāvējis savas robežas. Viņš bija uzvarējis šajā muļķīgajā spēlē.
Es gulēju un blenzu griestos. Tur no ielas laternas trīcēja pelēka ēnu josla. Runa taču nav par naudu. Alga man ir, zeķubiksēm un pārtikai pietiek. Būtība ir tajā, ka šodien es sapratu vienkāršu un nelāgu lietu. Savam vīram es esmu kaut kur vienā rindā ar nodokļu inspekciju un telefona mēstulēm. Kāds, no kura jātur aizsardzība. Ausmas tante runāja par “rezerves lidlauku”. Nē, citas sievietes viņam nav. Esmu pārliecināta.
Viss ir sliktāk. Viņam ir Viņš Pats. Un ar to viņam pilnīgi pietiek. Bet es — es esmu vienkārši ērta. Reizēm prasu tehnisko apkopi, reizēm “uzkaros”. Tad vajag atjaunot drošības sistēmu. Vai jūs kādreiz esat jutusies vientuļa ar vīru? Ja jā — jūs mani sapratīsiet. Tā ir tāda īpaša, caururbjoša vientulība. No tās zem segas nepaslēpsies.
Uz nakts skapīša iepīkstējās viņa telefons. Ekrāns iedegās un nodzisa. Četri paroles cipari droši glabāja viņa noslēpumus, viņa naudu, viņa mazo neatkarību mūsu laulības ietvaros. Bet es domāju: rīt no rīta es, laikam, arī uzlikšu paroli. Ne uz kartes. Uz sevis. Uz savām rūpēm, uz liekiem jautājumiem, uz atklātību.
Pin kods ir kā zobu birste, Māri? Tev taisnība. Jālieto vienam. Bet, tā kā mēs dalām zobu birstes, varbūt laiks dalīt arī plauktus vannas istabā? Un turpat, skaties, arī dzīvi. Miegs nenāca. Es klausījos klusumā un sapratu: šodien mūsu laulība kļuva drošāka. Pasargātāka. Un daudz, daudz aukstāka. Kā ir jūsu ģimenē ar šo jautājumu? Vai zināt viens otra kodus vai uzskatāt, ka tā ir personīgā lieta?
